Kas ir hlorīds?

Hlorīds ir dzīvībai būtiska minerālviela un elektrolīts, kas cieši sadarbojas ar nātriju un kāliju. Tas ir negatīvi lādēts sāls nātrija hlorīda (NaCl) jons (anjons), un tam ir izšķiroša nozīme ķermeņa šķidruma līdzsvarā, nervu darbībā, gremošanā un skābju un bāzu līdzsvarā.

Pēc nātrija hlorīds ir otrs izplatītākais elektrolīts ekstracelulārajā telpā (ārpus šūnām) un ir būtisks šūnu elektriskajai stabilitātei un osmozei. Bez hlorīda nervu impulsi nevarētu tikt pareizi pārvadīti un neveidotos gremošanas sulas.

Kā hlorīds darbojas organismā?

1. Šķidruma līdzsvara regulēšana:
Kopā ar nātriju hlorīds palīdz uzturēt ūdens un elektrolītu līdzsvaru starp šūnām un asinīm. Tas veicina osmotiskā spiediena regulēšanu, nodrošinot optimālu šķidruma apmaiņu audos.

2. Kuņģa skābes sastāvdaļa:
Hlorīds ir būtiska kuņģa sālsskābes (HCl) sastāvdaļa. Tā veidojas kuņģa parietālajās šūnās. Šī skābe ir nepieciešama, lai:

  • sadalīt olbaltumvielas un sākt gremošanu,

  • iznīcināt baktērijas un slimību ierosinātājus,

  • radīt optimālu vidi gremošanas enzīmiem.

3. Skābju un bāzu līdzsvars:
Hlorīds palīdz uzturēt asins pH līmeni fizioloģiski optimālā diapazonā (aptuveni 7,4). Tas piedalās tā dēvētajā bikarbonāta un hlorīda apmaiņā (Hamburgera mehānismā), kas ļauj asinīm neitralizēt liekās skābes.

4. Nervu un muskuļu darbība:
Kā elektrolīts hlorīds veicina nervu un muskuļu šūnu elektrisko uzbudināmību. Kopā ar nātriju un kāliju tas ļauj rasties un izplatīties elektriskajiem impulsiem (darbības potenciāliem) – tas ir pamats ikvienai ķermeņa kustībai un reakcijai.

5. Vielmaiņas veicināšana:
Hlorīdam ir nozīme citu minerālvielu uzņemšanā un sadalē, jo īpaši nātrija, kālija un ūdeņraža jonu, tādējādi veicinot daudzus vielmaiņas procesus.

Pietiekamas hlorīda uzņemšanas priekšrocības

  • Regulē ūdens un elektrolītu līdzsvaru

  • Veicina gremošanu, palīdzot veidoties kuņģa skābei

  • Palīdz uzturēt skābju un bāzu līdzsvaru

  • Veicina nervu un muskuļu darbību

  • Veicina barības vielu transportu starp šūnām

  • Stiprina aizsardzību pret slimību izraisītājiem gremošanas sistēmā

Hlorīda avoti uzturā

Galvenais hlorīda avots ir galda sāls (nātrija hlorīds) – gan dabiskā veidā, gan pārstrādātos pārtikas produktos.

Ar hlorīdu bagāti pārtikas produkti:

  • Galda sāls, jūras sāls, Himalaju sāls

  • Maize, siers, desa, gatavie ēdieni (sāls satura dēļ)

  • Olīvas, sojas mērce, buljoni

  • Dabiski sastopams arī tomātos, selerijās, jūraszālēs un jūras veltēs

Ieteicamā dienas deva

Saskaņā ar Vācijas Uztura biedrības (DGE) datiem:

  • Pieaugušajiem: 830 mg hlorīda dienā
    Tā kā hlorīdu galvenokārt uzņem kopā ar nātriju, parastais sāls patēriņš parasti bez grūtībām nodrošina nepieciešamo daudzumu.

Trūkuma pazīmes (hipohlorēmija)

Hlorīda trūkums ir reti sastopams un parasti rodas tikai stipras vemšanas, caurejas, pastiprinātas svīšanas vai urīndzenošu līdzekļu (diurētisko līdzekļu) lietošanas gadījumā.

Tipiski simptomi:

  • Muskuļu vājums

  • Pazemināts asinsspiediens

  • Paātrināta sirdsdarbība

  • Vielmaiņas traucējumi

  • Gremošanas problēmas, ko izraisa samazināta kuņģa skābes izdalīšanās

  • Skābju-bāzu līdzsvara traucējumi (metaboliskā alkaloze)

Pārdozēšana (hiperhlorēmija)

Pārmērīgi augsts hlorīda līmenis parasti rodas pārāk liela sāls patēriņa vai šķidruma trūkuma dēļ.

Simptomi:

  • Paaugstināts asinsspiediens

  • Slāpes, galvassāpes

  • Nogurums, muskuļu vājums

  • Smagos gadījumos: nieru pārslodze un asinsrites traucējumi

Vesels organisms spēj regulēt liekā hlorīda daudzumu ar nieru palīdzību, tāpēc mērena hlorīda uzņemšana ar uzturu reti rada problēmas.

Secinājums

Hlorīds ir neaizstājams elektrolīts, kas cieši mijiedarbojas ar nātriju un kāliju, lai regulētu šķidruma līdzsvaru, gremošanu, nervu impulsu vadīšanu un pH līdzsvaru. Līdzsvarota hlorīda attiecība pret citiem elektrolītiem ir izšķiroša iekšējās vides stabilitātei. Parasts uzturs ar mērenu sāls daudzumu parasti pilnībā nodrošina vajadzību pēc hlorīda un vienlaikus atbalsta sirdi, muskuļus, gremošanu un vielmaiņu.

Avoti

  1. Vācijas Uztura biedrība (DGE). (2020): Hlorīds – uzturvielu uzņemšanas atsauces vērtības.

  2. Pasaules Veselības organizācija (WHO). (2003): Uzturs un hronisku slimību profilakse.

  3. Palmer BF, Clegg DJ. (2016): Kālija homeostāzes fizioloģija un patofizioloģija: pamatkurss. Am J Kidney Dis, 67(3), 421–439.

  4. Rose BD, Post TW. (2001): Skābju-bāzu un elektrolītu traucējumu klīniskā fizioloģija. McGraw-Hill.